Pesahs – pavasara svētki, pieminot ebreju izceļošanu no Ēģiptes, kuri sākas 15.nisanā (15.aprīlī) un ilgst septiņas dienas Izraēlas Svētajā Zemē un astoņas dienas diasporas valstīs (ebreju kopienās, kuras neatrodas Izraēlā). Pirmā un septītā diena (divas pirmās un pēdējās dienas diasporās) – vārda tiešā nozīmē svētku dienas (com tov), šajās dienās nestrādā, tāpat kā sestdienā (ēdiena gatavošana ir atļauta); pārējas dienas – hol ha-mo’ed’ („svētku darbadienas”) – ir atļauts strādāt (ar dažiem ierobežojumiem).
Svētkiem Pesahs ir vairāki nosaukumi:
Pesahs ierindojas pie Sukkota un Švuota – tie ir vieni no trim svētkiem, kuros dodas svētceļojumā.
Svētku mielasts Pesaha iestāšanās vakarā un visi turpmākās nakts rituāli tiek saukti par seder (burtiski ‘kārtība’), pilnīgāk – seder Pesahs; galvenais šīs ceremonijas priekšnosacījums – stāstīt bērniem par izceļošanu no Ēģiptes. Viduslaikos izstrādājusies beidzamā rituālās maltītes kārtība (ieskaitot ģimenes galvas atbildes formu uz bērnu jautājumiem, dziedājumus pie galda u.t.t.), kura ir fiksēta Lieldienu aggadā.
Ar Pesahu saistītie likumi noformulēti talmuda traktātā Psahim. Līdz Lieldienu nedēļas sākumam, mājā un visās citās ebrejam piederošajās teritorijās, tiek savākts viss raudzētais (hamec) un pēdējā rītā pirms Pesaha sadedzināts (vai pārdots neebrejam). Lieldienu nedēļas turpinājumā aizliegts ēst hamec.
Ebreju kopienās pirms Pesaha pieņemts ziedot naudu; pirmsākumos nauda tika vākta, lai nopirktu miltus macai, vēlāk – Lieldienu galdam kopienas trūcīgākajiem.
No Pesaha svētku otrās dienas sākas Omera dienu atskaite – 49 dienas līdz Šavouta svētkiem – Toras dāvinājuma svētki.