• +371 67520855
  • info@revs.lv
  • Miera iela 64, Vidzemes priekšpilsēta, Rīga, LV-1013
  • Šimons Dubnovs

    Šimons Dubnovs

    Šimons Dubnovs

    Aizsākot savu darbību 1989.gada 1.septembrī, mūsu skola, šobrīd jau gandrīz ceturtdaļgadsimta ar cieņu un lepnumu tiek dēvēta Šimona Dubnova vārdā.

    Kā šī cilvēka vārds ir saistīts ar mūsu skolu? Kas savulaik ir bijis Šimons Dubnovs?

    Simons (Šimons) Dubnovs dzimis 1860. gadā Mogiļevas guberņas Mstislavļas pilsētā. Ieguvis tradicionālo ebreju izglītību, kas paredz dievbijību, taču drīz vien novirzījies no ortodoksālās reliģiozitātes un vispārējo izglītību apguvis patstāvīgi. Jaunības gadi aizvadīti spēcīgā pozitīvisma filozofijas ietekmē, definējot to kā vienīgo patieso un reālo empīrisko pētījumu avotu un noliedzot filozofisko pētījumu izziņas vērtību.

    20 gadu vecumā, pametis vecāku mājas, dzīvojis Pēterburgā, Odesā un Viļņā. 1906.gadā atgriezies Pēterburgā un sācis pasniegt ebreju tautas vēsturi, sākotnēji privātkursos, bet vēlāk Ebreju tautas universitātē.

    Bijis viens no ebreju vēsturiski-etnogrāfiskās biedrības dibinātājiem un vadītājiem. Aktīvi piedalījies Krievijas ebreju sabiedriskās dzīves norisēs 19.gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Kā biedrības par izglītības izplatīšanu Krievijas ebreju vidū biedrs, Šimons Dubnovs kopā ar sionistu kustības aktīvistiem cīnījies par ebreju nacionālo skolu izveidi un attīstību. Lūk, kā radies mūsu skolas idejiskais aizsākums, to nodēvējot šī izcilā cilvēka vārdā 40 gadus pēc viņa nāves.

    Kopš 1923.gada zinātnieks dzīvo Rīgā. Šeit top viņa monumentālais darbs 5000 lappušu apjomā „Ebreju tautas vispasaules vēsture”. Darbs, kurā caurvijas mīlestība pret ebreju tautu, lepnums par tautas prasmi ar godu pārvarēt traģiskākos un cietsirdīgākos dzīves mirkļus. Neilgi pirms kara, 1940.gadā, klajā nāca „Ebreju tautas vispasaules vēstures” 11.sējums, kura nobeigumā aprakstīti pirmskara perioda notikumi. Sējums kļuva par pēdējo, ko uzrakstījis Š.Dubnovs.

    Spilgtākā Š.Dubnova – rakstnieka, kritiķa, filosofa, vēsturnieka – iezīme bijusi darba mīlestība un vēlme šajā dzīvē atstāt liecības – darbus, kurus mēs studējam šodien. Līdz pat pēdējai savas dzīves dienai un traģiskajai bojāejai viņš sirdī vienmēr bijis saliedēts ar savu tautu.

    Š.Dubnovs nepameta Rīgu arī laikā, kad sākās karš, un arī viņa likteni skāra traģiskie Rīgas ebreju notikumi. Būdams cienījamā vecumā, viņš tika ieslodzīts aiz getto dzeloņstieplēm. Stindzinoši aukstajā decembra dienā viņu kopā ar vēl citiem izdzina uz ielas tādēļ, lai viņš mērotu savu pēdējo ceļu līdz bedrei Rumbulā. Šajā dienā viņš bija apslimis, bija paaugstinājusies temperatūra, viņš bija tik vājš, ka nespēja iekāpt kravas auto, kas nogādāja visus uz nošaušanas vietu. Un tad, policejs, aukstasinīgi un bez pārdomām iešāva viņam pakausī…

    Viņa dzīve vienmēr bijusi cieši saistīta ar savas tautas dzīvi, līdzīgi, kā tajā iepinas viņa traģiskā bojāeja. Vēsturnieks, rakstnieks, filosofs, cilvēks ar maigu un ironisku zinātnieka skatījumu uz dzīvi, vienu no savas tautas šaušalīgākajām vēstures lappusēm parakstījis ar savām asinīm.