• +371 67520855
  • info@revs.lv
  • Miera iela 64, Vidzemes priekšpilsēta, Rīga, LV-1013
  • Mūsu svētki

    Mūsu svētki

    Purims – tie ir svētki, kuru laikā tiek atzīmēta ebreju tautas izglābšanās no ienaidniekiem persiešu valdnieka Ahašveroša (Artakserksa) laikā, svētki, par godu glābiņam no ļaundara Amana, kurš bija iecerējis iznīcināt visu ebreju tautu.

    Īsa svētku vēsture

    355.gadā p.m.ē.Amans – Ahašveroša galma augstākais ierēdnis, panāca, ka valdnieks pieņem dekrētu , par pilnīgu visu impērijas ebreju iznīcināšanu. Ar ebreju garīgā līdera Mordehaja un viņa tuvas radinieces Esteres, kura, paturot noslēpumā savu izcelsmi, kļuva par valdnieka sievu, centieniem, Amana plāni tika sagrauti, bet viņš pats gāja bojā ar citiem ebreju tautas „nedraugiem”. Diena, kas bija paredzēta ebreju tautas iznīcībai, pārvērtās par viņu uzvaras pār ienaidniekiem dienu un tiek atzīmēta kā jautri svētki.

    Esteres gavēnis

    13 adarā, Purima priekšvakarā – Esteres gavēnis, pieminot gavēni, kuru pieteica Mordehajs un Estere, kad valdnieks Ahašverovs izdeva savu dekrētu. (Ja Purima priekšvakars iekrīt Šabatā, kā 2014.gadā, tad gavēnis tiek pārcelts uz iepriekšējo ceturtdienu). Kā jau visi gavēņi, arī Esteres gavēnis paredzēts, lai mēs analizētu savu dzīvi un nožēlotu savus grēkus. Jo Esteres Vīstoklī tiek vēstīts ne tikai par ebreju prieku par negaidīto izglābšanos, bet arī par bailēm un sērām lielo briesmu brīdī. Tā kā vienā dienā nav iespējams apvienot divus pretējus noskaņojumus, mūsu Gudrie it kā sadalījuši Purimu divās daļās – četrpadsmitais adars – dzīru un līksmības diena un trīspadsmitais – lūgšanu un gavēņa diena.

    Purima dienas

    14. un 15. adara dienas – divas Purima dienas. Esteres Vīstoklis vēsta:” Ebreji Šumanā piecpadsmito dienu padarīja par svētku dienu. Ebreji laukos par svētkiem noteica 14.adaru.” Mūsdienās „Šumanas Purims” t.i.15.adars, izņemot Šumanu, tiek svinēts senākajās Izraēlas Zemes pilsētās (tajā skaitā Jeruzalemē), pārējās vietās Purimu svin tikai 14.adarā (2014.gadā 16.martā).

    Purima svinēšana

    Četri galvenie Purima nosacījumi:

    • Esteres Vīstokļa lasīšana
    • Dzīres un jautrība
    • Cienasta sūtīšana („mišloah manot”, „šalahmones”)
    • Ziedošana nabagiem

    Purima laikā nevajag nodoties ikdienas darbiem, kaut arī tas ir atļauts. Gudrie par to ir teikuši:” No Purima laikā paveiktajiem dienišķajiem darbiem, cilvēkam nebūs svētības”.

    Esteres Vīstokļa lasīšana
    Esteres Vīstoklis
    Ikvienam Purima laikā un nākamās dienas rītā ir divreiz jānoklausās Esteres Vīstokļa lasījums. Šis bauslis attiecas gan uz sievietēm, gan vīriešiem. Un vislabāk šo Vīstokļa lasījumu klausīties sinagogā, kur pulcējušies daudz ļaužu, jo tas vienlaikus ir arī kā „Brīnuma sludināšana”.

    Pēc vārdiem: „un sūtīja Mordehajs vēstuli visiem jūdiem”(9:29), Vīstoklis tiek nedaudz pacelts, jo Esteres Vīstoklis arī ir šī vēstule. Tāpat arī pieņemts klauvēt, dauzīt ar kājām un citādi trokšņot, kad tiek pieminēts Amana vārds, jo teikts „ izdzēs no atmiņas Amaleku”. Purimam izgatavo pat speciālas rotaļlietas – tarkšķus, kurus bērni skandina, kad tiek izrunāts Amana vārds.

    Dzīres un jautrība

    Dzīres un jautrībaGalvenās Purima dzīres – dienā jau pēc Esteres Vīstokļa rīta lasījuma, un tajās jābūt daudz ēdieniem, vīnam un jautrībai.

    Zināms, ka Purima brīnumi saistīti ar vīnu: dzīrēs pie Ahašveroša tika gāzta valdniece Vašti un viņas vietā iecelta Estere; Amana krišana notika dzīru, kuras sarīkoja Estere, laikā. Mūsu Gudrie, lai slavēta viņu piemiņa, noteica:” Purima laikā ir jādzer tā, lai neatšķirtu frāzes” nolādēts Amans” un „Lai slavēts Mordehajs”.

    Lai arī savas Purima dzīres noteikti jārīko bagātīgas un jautras, vēl svarīgāk ir izmantot esošās iespējas, lai pilnvērtīgi izpildītu pavēli „cienasta sūtīšana” un, jo īpaši, „ziedošanu nabagiem”, jo nav lielāka un varenāka prieka kā iepriecināt nabagu, bāreņu, atraitņu un klejotāju sirdis.

    Vispopulārākais Purima cienasts – gomentaš – trīsstūra bulciņa, kas pildīta ar magonēm un medu.

    Ziedošana nabagiem
    Dzīres un jautrībaEsteres Vīstoklis vēstī: „ Lai ebreji padarītu šīs dienas par dzīru un jautrības dienām, lai apdāvinātu viens otru un ziedotu nabagiem.” Purima laikā ikvienam ir jāziedo ne mazāk kā diviem nabadziņiem.

    Šis bauslis ir kā papildinājums kopējam bauslim, kas lasāms Torā. Dāvanas jāpasniedz Purima dienā, vislabāk – uzreiz pēc Esteres Vīstokļa rīta lasījuma, tā, lai palīdzētu nabagajiem sarīkot svētku mielastu.

    Cienasta sūtīšana („mišloah manot”, „šalahmones”)

    Lai izpildītu bausli „sūtiet cienastu viens otram”, katram ir pienākums dāvanā nosūtīt vismaz vienam draugam ne mazāk kā divu veidu saldumus. Pieņemts „sūtīt cienastu” ar sūtņa palīdzību, nevis pašam, jo jau pašā bauslī teikts „sūtīt”, tas ir ar kāda palīdzību. Tāpat kā dāvanas nabagiem, arī cienasts jāsūta dienā, nevis vēlā vakarā.

    Purimšpils

    Purima laikā tiek rīkoti tradicionālie uzvedumi, kurus dēvē par Purimšpilu. Pieaugušie kopā ar bērniem pārģērbjas dažādos kostīmos, uzvelk maskas, reizēm sarīko greznu karnevāla izrādi.

    Paraža pārģērbties ir ar dziļu simbolisko jēgu: kaut arī Visaugstākā seja ir slēpta, un Viņš neizrāda tiešu valdīšanu pār pasauli, tas ir tikai ārēji redzamais veidols. Visaugstākais ir nemainīgs un tāds arī paliek, kādu sevi rādīja mūsējiem, iznākot no Ēģiptes. Līdz Esteres laikam brīnumi bija redzami, sākot no šī brīža tie kļuvuši slēpti, bet to jēga nav mainījusies.

    Pesahs – pavasara svētki, pieminot ebreju izceļošanu no Ēģiptes, kuri sākas 15.nisanā (15.aprīlī) un ilgst septiņas dienas Izraēlas Svētajā Zemē un astoņas dienas diasporas valstīs (ebreju kopienās, kuras neatrodas Izraēlā). Pirmā un septītā diena (divas pirmās un pēdējās dienas diasporās) – vārda tiešā nozīmē svētku dienas (com tov), šajās dienās nestrādā, tāpat kā sestdienā (ēdiena gatavošana ir atļauta); pārējas dienas – hol ha-mo’ed’ („svētku darbadienas”) – ir atļauts strādāt (ar dažiem ierobežojumiem).

    Svētkiem Pesahs ir vairāki nosaukumi:

    • Nosaukums „Pesahs” tradicionāli saistīts ar to, ka Dievs žēlojis (pasah) izraēliešu namus, neskarot tos ēģiptiešu soda laikā (Исх. 12:23-27).
    • Tāpat Pesahu devē hag ha-macca (‘ svētki’ (Исх. 23:15, Лев. 23:6;Втор.16:16) , jo šajos svētkos atļauts ēst tikai neraudzētas (nenobriedušas) mīklas maizi, pieminot to, ka izraēlieši, steigā pametot Ēģipti, bija spiesti cept maizi no vēl neizrūgušas mīklas (Исх. 12:39).
    • Sinagogu liturģijā Pesahs tiek dēvēts par brīvības svētkiem (hag ha-herum).
    • Mūsdienu literatūrā ivritā Pesahu pieņemts apzīmēt hag ha-aviv (‘ pavasara svētki’).

    Pesahs ierindojas pie Sukkota un Švuota – tie ir vieni no trim svētkiem, kuros dodas svētceļojumā.

    Svētku mielasts Pesaha iestāšanās vakarā un visi turpmākās nakts rituāli tiek saukti par seder (burtiski ‘kārtība’), pilnīgāk – seder Pesahs; galvenais šīs ceremonijas priekšnosacījums – stāstīt bērniem par izceļošanu no Ēģiptes. Viduslaikos izstrādājusies beidzamā rituālās maltītes kārtība (ieskaitot ģimenes galvas atbildes formu uz bērnu jautājumiem, dziedājumus pie galda u.t.t.), kura ir fiksēta Lieldienu aggadā.

    Ar Pesahu saistītie likumi noformulēti talmuda traktātā Psahim. Līdz Lieldienu nedēļas sākumam, mājā un visās citās ebrejam piederošajās teritorijās, tiek savākts viss raudzētais (hamec) un pēdējā rītā pirms Pesaha sadedzināts (vai pārdots neebrejam). Lieldienu nedēļas turpinājumā aizliegts ēst hamec.

    Ebreju kopienās pirms Pesaha pieņemts ziedot naudu; pirmsākumos nauda tika vākta, lai nopirktu miltus macai, vēlāk – Lieldienu galdam kopienas trūcīgākajiem.

    No Pesaha svētku otrās dienas sākas Omera dienu atskaite – 49 dienas līdz Šavouta svētkiem – Toras dāvinājuma svētki.

    • Ebreju svētki Roš-a-Šana tiek svinēti par godu pasaules radīšanai, tie simbolizē jauna gada sākumu un aizejošā gada noslēgumu.

      Pastāv leģenda, ka Roš-a-Šana dienās Dievs Dzīves grāmatā atzīmē katra cilvēka nākamā gada likteni:”… kam dzīvot un kam mirt, kuru gaida miers, bet kuru – klejojumi, kuru – labklājība, kuru – ciešanas, kam lemta nabadzība, kam – bagātība.” Patiesa ticība tam, ka Dievs visiem vēl labu, pārvērš šo dienu svētkos. Priekšrakstos šajā laikā ebrejiem noteikts izanalizēt savus darbus par visu pagājušo gadu un sagatavoties nākamajam gadam. Pārdomājot par nākotni, ebreji lūdz mieru, saticību, veselību. Šofara (auna rags) skaņa aicina: ”Attopieties tie, kuri snauž, kuri sev atvēlētos gadus dzīvo velti. Attīriet savas dvēseles un padariet savus darbus labus.” Roš-a-Šana tiek svinēts divas dienas – 1.un 2.ebreju mēneša tišrei datumā. Izraēlā šos svētkus svin visi. Šajā dienā viens otram dāvina dāvanas, sūta sveicienus tiem, kuri tālumā. Ģimene sanāk pie svētku galda, uz kura rotājas tradicionālie svētku ēdieni. Protams, ikviens cilvēks vēlas, lai jaunais gads viņam būtu labs, „salds”. Tieši tāpēc šajā dienā galdā tiek celti daudzi ēdieni, kuri simbolizē bagātīga un laimīga gada novēlējumu.

    Šavout svētkus mēs svinam par godu lielākajam notikumam cilvēces vēsturē – Sinaiskā Atklāsme.

    Šajā dienā 2448.gadā pēc pasaules radīšanas (1312.g.p.m.ē) Visaugstais dāvāja ebrejiem Toru un Desmit Baušļus – morāli ētisko pamatu visai civilizācijai.

    Nosaukums Šavuot, kas šiem svētkiem dots Torā, burtiski nozīmē „nedēļas” un pamatots ar to, ka svētkus svin septiņas nedēļas pēc Pesah otrās dienas.

    Talmudā tiek izmantots arī nosaukums Aceret („noslēdzošie svētki”), kas pauž ideju par to, ka Toras dāvināšanas diena nepārprotami ir saistīta ar dienu, kad mēs atbrīvojāmies no verdzības.

    Ebreju tautas „būdiņu” svētki Sukkots sākas jaunā gada 15.dienā (15 tišrejā) un turpinās septiņās dienas. Tas ir laiks, kad lauksaimnieki, pabeiguši ražas ievākšanu, var atpūsties līdz pirmajam lietum. Vārds „sukka” – no šī vārda radies svētku nosaukums – tulkojams kā „telts” vai „būdiņa” un simbolizē atteikšanos no bīstamā, kopumā ilūzija, ka mājas jumts ir drošība un uzticība.

    Pastāvēšanas drošība un uzticība ir atkarīga no pavisam citiem iemesliem. Visās paaudzēs tika atrasti dažādi iemesli, lai ievērotu „Sukkas” laika baušļus, piemēram, uzskatīja, ka uzslienot pie mājas telti, ebreji pievienojas tiem ļaudīm, kuri četrdesmit gadus klejoja pa tuksnesi, pēc tam apmetās Izraēlas Svētajā zemē, iekopa to un priecājās par tās augļiem. Saskaņā ar citu skaidrojumu, baušļa jēga ir tajā, lai cilvēks, pat esot turīgs, atcerētos par nabadzību un nekļūtu lepns.
    Sukkota laikā tiek veikts īpašs rituāls – „lulava godināšana”. Par lulavu tiek dēvēta palmas lapa, kura ir gan četru augu skaitā, gan visi augi kopā. Pieņemts godināt visus četrus augus, kas katrs simbolizē noteiktu cilvēku tipu.

    Etrogs (citrs), kuram ir garša un smarža – tas ir ebrejs, kurš pārzina Toru un dara labus darbus. Dateļpalmas lapa, augs ar saldiem augļiem bez smaržas – tas ir ebrejs, kurš pārzina Toru, bet nedara labus darbus. Mirte neēdams augs ar patīkamu aromātu – tie ir ebreji, no kuriem gluži kā aromāts izplatās labie darbi. Vītols ir augs bez smaržas un bez garšas – tas ir ebrejs, kurš nepārzina Toru un nedara labus darbus. Un tomēr Dievs tos visus ir apvienojis vienā buķetē – vienā tautā, lai viņi viens otram palīdzētu, viens otru izglītotu un viens par otru atbildētu.
    Saskaņā ar citu skaidrojumu, katrs augs ir konkrēta cilvēka ķermeņa daļa. Etrogs – tā ir sirds, šaurā un taisnā palmas lapa – mugurkauls, mirte ar tās ovālajām lapiņām – acis, bet vītols – mute. Savākti kopā tie veido cilvēku, kurš ar visu sirdi ir uzticīgs Radītājam.

    Svētku priekšvakarā tiek rīkots īpašs tirgus, kurā pārdod etrogu, lulavas, palmu zarus jumta segumam, „sukkas” celtniecībai un rotāšanai nepieciešamos materiālus. Visā valstī redzamas būdiņas – sētās, palisādēs, uz balkoniem un verandās, auto stāvvietās. Šodien vairs reti kurš dzīvo būdiņā visas septiņas dienas, parasti ģimene būdiņā tikai pusdieno un pavisam neliela daļa tur arī nakšņo. Par Sukkotu ļoti priecājas bērni, kuri šos svētkus uztver kā interesantu piedzīvojumu. Izraēlā Sukkots ( tāpat kā citi garīgie svētki – Pesahs un Šabatts) tiek svinēti vienu dienu.

    Tu-bi-Švat – ebreju kalendāra Shvat mēneša 15.datumā tiek atzīmēts „koku jaunais gads”.
    Tieši mēneša vidū, pilnmēness laikā, kad dienas gaišā daļa jau ir kļuvusi gandrīz divas stundas garāka. Tas ir brīdis, kad visagrāk plaukstošie koki Izraēlas Zemē mostas no ziemas miega un sāk jaunu auglības ciklu.

    Formāli koku jaunais gads ir saistīts ar dažāda veida desmito tiesu, kas bija jāiesniedz no Svētajā Zemē izaudzētās ražas. Šī desmitā tiesa septiņu gadu ciklā Šmits katru gadu bija citāda. Par atskaites punktu ar kuru briestošie augļi jau tiek uzskatīti par nākamā gada ražu arī skaitījās Tu-bi-Švat diena.

    Šie svētki tiek svinēti no neatminamiem laikiem. Kaut arī rakstiski tie Torā minēti nav, svētki ir pieminēti Mišnā. Šajā dienā pieņemts ēst augļus, īpaši vīnogas, vīģes, granātus, olīvas un dateles – tas ir tos augļus, kas Torā cildina Izraēlu – „kviešu un miežu, vīnogulāju un granātkoku, olīvkoku un vīģu medus valsti”.

    Atzīmējot Koku Jauno gadu, ebreji atceras Torā teikto par augļu kokiem: nedrīkst tos ne tikai cirst, bet arī lauzt, jo tie dod cilvēkam augļus. Cilvēkam ir daudz kopīga ar kokiem. Tāpat kā koks, arī cilvēks ir stiprs ar savām saknēm. Tieši saknes, kaut arī neredzamas, dod spēku cilvēkam un kokam. Koka lapotne – kā cilvēka dzīve, koka augļi – kā bērni.

    Aptuveni pirms četrām simtgadēm izveidojusies Cfatas kabalistu tradīcija sagaidīt koku jauno gadu ar svētku mielastu, līdzīgu kā lieldienās: izdzert tradicionālos četrus kausus vīna, kur dažādās proporcijās sajauts baltais un sarkanais vīns; noteiktā kārtībā ēdami augļi, kurus godina Izraēlā, lasīt Toru, kurā tiek pieminēti augi, Talmuda fragmentus un protams Zogara grāmatu.

    Pēdējā laikā Tu-bi-Švat svinēšana ir ieguvusi papildus nozīmi. Nedēļa, kurā ir svētki, kļuvusi par laiku, kad doties pārgājienos un ekskursijās, aicinājumu līdzcilvēkiem kļūt saudzīgiem pret dabu un iemīlēt to. Ir izveidojusies tradīcija: Tu-bi-Švat laikā tūkstošiem ļaužu – bērni, pieaugušie – piedalās lielajā koku stādīšanā. Tu-bi-Švat plaši tiek svinēts ne tikai Izraēlā, bet arī Amerikas ebreju vidū. Īpaši populāri šie svētki ir dabas aizstāvju organizācijās.

    Tu-bi-Švat Tu-bi-Švat Tu-bi-Švat

    Jom – Kipur – Izpirkuma Diena, Tiesas diena – noslēdz četrdesmit dienu garīgās attīrīšanās periodu. Pirmās bija Elul mēneša trīsdesmit dienas – patiesās atskaites laiks, pašanalīzes un pagājušā gada apkopojuma laiks. Pēc tā ir nožēlas desmit dienas (ebreju – tšuva) no Tiesas dienas – Roš Ašana – līdz Jom – Kipur, kad tiek apstiprināts katra izvirzītais un pieņemtais spriedums nākamajam gadam.

    Eksistē kāda sena paraža, tā dēvētais kaparot (kapore). Vakarā, diennakti pirms Jom – Kipura iestāšanās vai tā priekšvakarā saullēktā vīrieši un zēni ņem rokās gaili, bet sievietes un meitenes vistu un skaita Bnei Adam lūgšanu. Pēc tam, griežot virs galvas putnu, tiek sacīti vārdi: „Lai tas ir mans … izpirkums”. Tad nokauto putnu vai tā daļas atdāvina trūcīgajiem. Kaparot rituāla ideja attēlo to, ka arī mūs par mūsu grēkiem, varēja piemeklēt šī putna liktenis.

    Ja neizdodas tikt pie vistas, kaparot rituālu var veikt, griežot virs galvas naudu, kuru tāpat pēc tam atdod trūcīgajiem.

    Pirms Jom – Kipur ir pieņemts lūgt piedošanu pazīstamajiem, ja gadījies viņiem nodarīt pāri ar vārdiem vai darbiem, jo Dievs nevar piedot cilvēkam, kamēr cilvēks nav piedevis saviem līdzcilvēkiem.

    Jom – Kipur priekšvakarā, apmēram stundu līdz saulrietam, tiek rīkota pēdējais greznais pirms gavēņa mielasts. Pirms došanās uz sinagogu tēvs (vai māte, ja tēva nav) tradicionāli svēta savus bērnus: „Lai Dievs salīdzina tevi ar Efraimu un Menaše. Lai Dievs tevi svētī un pasargā. Lai Dievs tev ir labvēlīgs un pažēlo tevi. Lai Dievs dod tev priekšroku un sūta tev mieru.”

    Gavēnis sākas vakarā, 18 minūtes pirms saulrieta. Turpmākajā diennaktī ir aizliegts ēst, dzert, mazgāties, lietot ādas krēmus un ziedes, valkāt ādas apavus, tāpat arī aizliegta laulāto tuvība. Šajā dienā, tāpat kā Šabata laikā, ir aizliegts jebkāds darbs.

    Izpirkuma diena beidzas ar vārdiem: „Nākamajā gadā – Jeruzalemē!”

    Šmini Aceret un Simhat Tora ir noslēdzošie ebreju tautas rudens svētki. Svētki, kurus svin uzreiz pēc Sukkota ir Šmini-Aceret. Svētku nosaukums aizgūts no Toras vārdiem ( Bemidbar, 29:35) „Astotajā dienā ( šmini) – svinīga sanākšana lai būtu jums!”

    Sukkota laikā Visaugstais izlemj, vai nākamā gadā būs lietus. Tomēr lūgšanās, kuras tiek skaitītas līdz pat Šmini-Aceret lietus netiek pieminēts. Zohara grāmatā ir teikts, ka galīgais spriedums tiek pieņemts Šmini-Aceret saullēktā.

    Simhat-Tora svētki ir Toras iknedēļas nodaļu lasījuma gada noslēgums. Šajā dienā tiek lasīta Toras noslēguma daļa un atkal sāk lasīt Toras pirmo nodaļu.

    Simhat-Tora un Šmini-Aceret – būtībā tie ir vieni svētki. Tikai diasporās, kur ir divas svētku dienas, pirmā diena tiek veltīta Šmini-Aceret un lūgšanām par lietu, kā arī tiek lasīta Yizkor piemiņas lūgšana. Otrā diena pilnībā tiek veltīta Simhat-Tora. Izraēlas Zemē, kur visi svētki tiek svinēti vienu dienu, Simhat-Tora ir daļa no Šmini-Aceret svētkiem.

    Torā ir piecas grāmatas, tajās ir 54 „iknedēļas nodaļas”, kuras tiek lasītas visa gada garumā. Svētku dienā sinagogā tiek noslēgts un no jauna uzsākts lasīšanas gada cikls. Šajā dienā visi sinagogā esošie Toras vīstokļi tiek iznesti un sarīkota procesija ar dziesmām un dejām, kuras laikā septiņas reizes apiet apkārt pacēlumam ar vīstokļiem rokās. Ļaudis līksmo un priecājas visas dienas garumā – gan vakarā, gan no rīta. Gudrie ir noteikuši, ka šajā dienā – Šmini-Aceret – ebrejiem jāpabeidz Toras ikgadējā cikla lasīšana un atkal jāuzsāk tā no jauna.

    „Svētību un piedošanu, ko alkst Bijības dienās un ko lūdz Visvarenajam svinīgajās lūgšanās un dziļā nožēlā, – reiz teicis Ļubavices rabīna priekšgājējs Josifs Ichaks Šneersons – var iegūt Simhat-Tora ( tulkojumā Toras Prieks) laikā ar prieku, jautrību un dejām”.

    Pirmajā brīdī tas šķiet pārsteidzoši: Simhat Tora laikā visas pasaules ebreji līksmo un dejo, turot rokās Toras vīstokļus, kas paredzēti lasīšanai un to pētīšanai. Bet, ja Simhat Tora svētkus svinētu ar Toras mācību apgūšanu un pat lasīšanu, tas norādītu uz starpību starp ebrejiem – starp izglītotajiem un nemācītajiem. Kad mēs dejojam ar satītajiem Toras vīstokļiem un to saturs nav redzams, tad mēs visi – sākot ar varenāko no varenajiem līdz pat vienkāršākajam no vienkāršajiem – priecājamies kopā un vienlīdzīgi. Un tā visa tauta rīkojas jau gandrīz divus tūkstošus gadu. Tempļa eksistēšanas laikā Astotajā dienā veica rituālu, kura laikā upurētājus aplēja ar ūdeni un lūdza dāvāt lietu nākamajā gadā. Šodien, sākoties Šmini-Aceret, sinagogās visu ziemu tieši tāpat tiek lasītas lūgšanas par lietu.

    Notikumi, kam par godu šobrīd tiek svinēta Hanuka, norisinājās aptuveni pirms 2200 gadiem. Tajā laikā pašreizējā Izraēlas teritorija bija Grieķijas pārvaldībā.

    Pēc Maķedonijas Aleksandra iekarojumiem, praktiski visu Vidusjūras reģionu pārņēma grieķi un tika pieņemta grieķu filozofija, aizraušanās ar zinātni un uzplauka cilvēka ķermeņa kults. Tajā pašā laikā, tieši tāpat kā šodien, senās Izraēlas valsts centrs bija Jeruzaleme un ebreju civilizācijas pamats bija stingra pakļaušanās Toras likumiem un kalpošana Visaugstākajam galvaspilsētas Jeruzalemes templī. Grieķu valdīšanas sākuma periodā Izraēlas teritorijā ebrejiem bija pilnīga autonomija attiecībā pret iekšējo valsts kārtību un pilnīga ticības brīvība. Pats Maķedonijas Aleksandrs ar lielu godu attiecās pret ebreju gudrajiem un cienīja jūdaismu.

    Pēc varenā vadoņa nāves, viņa pēcnācēji visās viņu pārvaldībā esošajās provincēs centās ar varu un piespiedu kārtā iekļaut grieķiskās vērtības, tajā skaitā arī Izraēlā. Sākotnēji daudziem ebrejiem grieķu kultūra šķita pietiekami skaista un tāda, kas ne īpaši ir pretrunā ar ebreju tautas pamatlikumiem, tāpēc daudzi ebreji sāka piedalīties sporta sacensībās, filozofiskajās debatēs un grieķu dzīrēs. Tomēr laika gaitā grieķi arvien vairāk aizliedza ebrejiem ievērot viņu pamattradīcijas un pat piesprieda nāves sodu par Sestdienu ievērošanu, jauna mēneša svētīšanu un apgraizīšanu.

    Grieķi uzskatīja, ja iznīcinātu šos baušļus, pārējās ebreju tradīcijas varētu pārnest uz grieķu kultu. Brīdī, kad parādījās galveno jūdaisma baušļu ievērošanas liegums, radās pirmās sacelšanās.

    Pirmās protestus vadīja Juda Makkavejs un viņa brāļi. Viņi karoja pret grieķiem par ebreju tautas garīgo atbrīvošanu. Jāatzīmē, ka senā pasaule būtībā bija diezgan toleranta pret dažādu tautu ticībām un pret dažādo dievu skaitu citās valstīs, tāpēc lielākā daļa senās pasaules karu notika, lai iekarotu teritorijas vai iegūtu ekonomisko pārsvaru. Makkaveja karš ir viens no pirmajiem kariem vēsturē, kura cēlonis bija reliģija.

    Pēc ilgas pretestības, Makkavejam izdevās uzvarēt grieķu kareivjus un atgūt ebrejiem Jeruzālemes Templi, iznest no tā grieķu tēlus, attīrīt apgānīto altāri. Pēc ebreju likumiem, Templī pastāvīgi jādeg tempļa gaismeklim – Menorai (kas laikā, kamēr Templī atradās grieķi, protams, bija nodzēsts). Tālab pirmais uzdevums, kas bija jāpaveic ebrejiem – jāiededz Menora ( bet tajā drīkst dedzināt tikai īpašu attīrītu olīveļļu). Ebreji apkārt valdošajā nekārtībā un drupās ilgi meklēja šo eļļu, līdz beidzot atrada nelielu krūku, kurā eļļas bija tikai tik daudz, ka Menoras dedzināšanai pietiktu vienai  dienai. Citas eļļas izgatavošanai bija nepieciešama vismaz viena nedēļa. Un tomēr viņi aizdedza gaismekli un notika brīnums – eļļas krūkā pietika tieši astoņām dienām, kamēr tika izgatavota eļļa turpmākajam laikam.

    Hanuka tiek svinēta ebreju mēneša Kisļeva 25 datumā. Saskaņā ar tradīcijām, nākamajā dienā pēc kara beigām, ebreji sarīkoja svētkus, kuru laikā kareivji paguva nedaudz atpūsties. Ebreju tradīcijas stāsta, ka uzvara kaujā vienlaikus tavam pretiniekam ir sakāve, un nedrīkst priecāties paar cita bēdām, priecāties var tikai par to labo, ko tu esi guvis no šīs uzvaras. Ebreji priecājās nevis par grieķu sakaušanu, bet gan par to, ka atkal atguvuši garīgo brīvību un var brīvi ievērot savas tautas tradīcijas. Pats vārds „Hanuka” tiek tulkots kā atjaunošana vai ienākšana jaunā vietā. Tā ir piemiņa par atjaunoto kārtību un  kalpošanu Templī.

    Hanuka tiek svinēta nedēļu. Visi ebreju svētki sākas vakarā. Katru Hanukas vakaru tiek aizdegts lielais svečturis – Hanukija, kurā ir 8 sveces ( un viena papildus svece – Šamaš , ar kuru aizdedz visas pārējās). Pirmajā vakarā tiek iedegta viena svece, otrajā divas un tā turpina, līdz astotajā dienā aizdedz visas astoņas sveces. Mūsu gudrie ir teikuši, ka mums pasaulē jāvairo gaisma un reizē ar to arī viss labais un brīnišķīgais, tāpēc katru nākamo svētku dienu, mēs aizdedzam par vienu sveci vairāk.

    Hanukas laikā peņemts ēst visu to, kas pagatavojams eļļā vai izmantojot eļļu. Galvenais Hanukas ēdiens ir pončiki ar ievārījuma pildījumu, kurus cep eļļā. Vēl viens tradicionāls ēdiens ir latkes (kartupeļu pankūkas), kuras arī tiek ceptas eļļā un pasniegtas ar krējumu vai mērcēm.

    Hanuka noteikti ir vieni no bērnu vismīļākajiem svētkiem. Pirmkārt jau tāpēc, ka tie ir brīnumu svētki, kuru laikā ļoti daudz ar bērniem tiek runāts par brīnumiem, tiek dāvinātas dāvanas un saldumi. Viena no galvenajām „bērnišķīgajām” tradīcijām savivon (ivritā) vai dreidl (idišā) spēle. Savivon ir neliels „karuselis” ar četrām malām, uz kurām ivritā uzrakstīti teiciena „ Liels brīnums notika TUR ( tas ir Izraēlā)” pirmie burti. Ja bērni spēlē dreidl Izraēlā, tad teiciens skan „Liels brīnums notiks ŠEIT”.

    Savivon spēle ir kā mazs kazino, visi spēlētāji liek likmes (konfektes, šokolādi vai īstas monētas) un atkarībā no tā, kāds burts izkrīt katram no dalībniekiem vai nu viņš saņem visu „banku” vai tikai pusi vai arī gājiens pāriet pie nākamā, vai liek bankā monētas. Daļu var iztērēt dreidl spēlē, daļu paturēt sev, bet daļu noteikti jāatdod cdakā (ebreju labdarība kopienas vajadzībām).  Tas ir ļoti svarīgs svētku aspekts, tāpēc ka vecākiem ir svarīgi iemācīt bērniem ne tikai garīgās dzīves vērtības, bet arī kā dalīties ar materiālajām vērtībām. Jūdaismā raksturīga cieša saikne starp garīgo un materiālo, tāpēc ka šajā pasaulē nav iespējams eksistēt tikai vienā no šīm jomām.

    Lag-baOmer – ļoti īpaša diena, kas krasi atšķiras no citām Omer skaitīšanas perioda dienām. Lag – tas ir burti „lamed” un „gimeļ” un nozīmē skaitli „33”. Lag-baOmer – trīsdesmit trešā omera diena, 18 ijara. Saskaņā ar tradīcijām, šajā dienā beidzās epidēmija, kura paņēma rabīna Akiva mācekļu dzīvības.

    Šī iemesla dēļ Lag-baOmer ir svinīgums, šajā dienā var griezt matus un skūties, var rīkot kāzas un līksmot, lūgšanās šajā dienā nesaka „Tahanun”.

    Lag-baOmer – tā arī ir viena no mūsu tautas varenākā gara un rabīna Akiva mācekļa – rabīna Šimona bar Johaja ( Rašbi) nāves gadadiena. Nāve bija viņa dzīves kulminācija, visaugstākais pakāpiens, tādēļ arī Lag-baOmer tiek dēvēts arī par „Gilula derašbi” ( Rašbi svētku diena) un svinības ir jautras, ar dziesmām un dejām un lūgšanām, vēršoties pie Visaugstākā, ar lūgšanām par to, lai viņa sasniegumi palīdzētu visai Izraēlas tautai.

    Nakts, ar kuru sākas Lag-baOmer, ir ugunskuru nakts. Galvenais ugunskurs tiek iedegts uz tās mājas jumta, kura ir uzcelta virs rabīna Šimona bar Johaja kapa vietas Meironas apgabalā, Augšgalilejā. Galvenais iemesls, kāpēc rabīna Šimona bar Johaja nāves gadadiena tiek atzīmēta šādi, ir stāsts, kurā tieši viņam tiek piedēvēta „Zogar” grāmatas sarakstīšana. Atklājot Toras dziļāko saturu, šī grāmata spilgti izgaismo Toras gudrību, kura pēc valdnieka Šlomo vārdiem pati ir gaismas avots: „Micva – gaismeklis, bet Tora – gaisma”. Savukārt ar pravieša Irmejagu lūpām Pats Visaugstais saka: „Jo tādi Mani vārdi – tie ir kā uguns!”

    Ir pieņemts šajā dienā uz Meironu vest bērnus, kuri sasnieguši trīs gadu vecumu – vecumu, kurā bērniem pirmo reizi tiek griezti mati. Šeit, pie rabīna Šimona bar Johaja kapa notiek „Halake” ceremonija – bērnam tiek apgriezti mati, atstājot matu cirtas uz deniņiem ( „peot”).

    Kabala piekritēji paskaidro, kāpēc ir tāda jautrība tieši nāves dienā – parasti šādā dienā ir jābūt skumjam un bēdīgam. Ne velti tiek uzskatīts, ka 7 adara, rabīna Moše nāves diena, ir sēru diena. Rabīns Moše savā nāves dienā raudāja, savukārt rabīns Šimona bar Johaja līksmoja. Saskaņā ar „Zogaru”, šajā dienā viņš saviem mācekļiem novadīja pēdējo stundu, kurā atklāja tādus dziļumus, kādiem nebija pieskāries visas savas dzīves laikā. Viņš skaidroja: „Es pats sev esmu liecinieks, ka visu savu dzīvi vēlējos ieraudzīt šo dienu.”

    Ir vēl viens pieņēmums, patiesībā izcila cilvēka nāves diena jāatzīmē nevis sērās, bet gan ar prieku. Mūsu avotos ir saglabājušās ziņas par to, ka pirmā cilvēka uz zemes – Ādama nāves diena tika atzīmēta kā svētki.